Nesen intervijā ar britu vēsturnieku Vinsentu Hantu Laimonis stāstīja par saviem piedzīvojumiem 33. artilērijas pulkā: par intensīvām cīņām Pomerānijā, pie Flederbormas (Podgaje), ielenkumā, kur viņš saņēma ievainojumu, un vēlāk pie Dīvenovas (Dziwnówek), kur viņa vienība bija pēdējā pēc cīņām Arjergardā, kas šķērsoja Oderu, netālu no tās ietekas Baltijas jūrā, uz Volinas salu: ”Es pēdējais iekāpu laivā. Mana bija pēdējā pēda Pomerānijas zemē.”

Zēdelgemas gūstekņu nometnē Laimonis piedalījies Daugavas Vanagu organizācijas dibināšanā. No gūsta atbrīvots, pārgājis uz Oldenburgas bēgļu nometni. Savu gūsta dienasgrāmatu viņš vēlāk uzdāvināja Kara Muzejam.

Anglijā iebraucis 1947. gada beigās, Laimonis pirmos sešus gadus strādāja lauksaimniecības darbos, nākamos 13 - tekstilrūpniecībā, vēl 25 gadi nostrādāti ogļraktuvju tehnisko sakaru instrumentu fabrikā, līdz 1991. gadā aizgājis pensijā.

DVF sastāvā Laimonis bijis kopš 1949. gada, kad ievēlēts Dārlijmūras nodaļas valdē un darbojies sekretāra amatā. 1954. gada 17. oktobrī piedalījies DVF Derbijas kopas dibināšanā un ievēlēts par tās pilnvaroto. Viņš bijis ilggadējs DVF Derbijas nodaļas valdes loceklis, kas allaž mudināja Derbijas jauno latviešu sabiedrību iestāties un darboties nodaļā. 1966. gadā Laimoni pirmo reizi ievēlēja Lielbritānijas Daugavas Vanagu Fonda (DVF) valdē, kur viņš savu

darbību turpināja līdz 2018. gadam, glabājot DVF arhīvu un pildot biedrziņa un administratora pienākumus. Arhivāra darbu Laimonis turpināja līdz pat sava mūža pēdējām dienām. Viņš bija sācis iekārtot arhīvu jaunajās telpās, DVF īpašumā - Straumēnos.

1968. gadā Laimonis apbalvots ar DV organizācijas nozīmi zeltā.

Kad 1976. gadā tika dibināti Straumēni, Laimonis ieņēma kluba sekretāra amatu. Viņš vairākkārt ievēlēts Latviešu Nacionālajā Padomē Lielbritānijā (LNPL), kā arī piedalījies Latviešu preses biedrības Anglijas kopas dibināšanā. Īpaši nozīmīgs ir bijis Laimoņa darbs vairāku gadu desmitu garumā - Lielbritānijā mirušo tautiešu reģistrēšanā. To darot, viņš saņēmis neskaitāmus Latvijā un citur dzīvojošo tautiešu izziņu jautājumus par tuvinieku likteņiem un gādājis atbildes uz tiem.

Laimonis bija cilvēks, kas mīlēja strādāt un nemeklēja atzinību citu priekšā. 2001. gadā, atzīmējot savu 75. dzimšanas dienu, kādas avīzes intervijā Laimonis reportierim teicis: “Man ir tāda sajūta, ka jūs gatavojaties "augstai" reportāžai. Esmu tikai ļoti mazs, nenozīmīgs ritenītis plašajā sabiedrības mašinērijā. Man netīk slavināšana. Ko esmu darījis vai daru, viss darīts ar pienākuma apziņu, kā normatīvajos nolikumos paredzēts. Ja tautieši mani ir izvirzījuši un man uzticējuši sabiedriskos pienākumus, tad par to pateicos."

Daugavas Vanagu Fonda (DVF) delegātu sapulcē, Straumēnos 2018. gada martā delegāti vienbalsīgi un ar aklamāciju ievēlēja Laimoni Ceriņu par DVF goda priekšsēdi. Piecdesmit divus gadus pēc stāšanās pirmo reizi DVF valdē, Laimonis ar savu neatlaidīgo darbu latviešu sabiedrības labā, bija pelnījis šo goda amatu, kuru saņemot, līdz ar ar ovācijām un ziediem viņam tika pasniegts arī atzinības raksts no Latvijas vēstnieces Apvienotajā Karalistē Baibas Bražes.

Laimonis bija viens no diviem bijušajiem leģionāriem, kopā ar Hariju Valdmani, kas piedalījās pieminekļa “Latvijas Stāvstrops Brīvībai” atklāšanā Zēdelgemā 2018. gada septembrī. Bite ir Laimonim ļoti piemērots simbols: strādīgs, miermīlīgs un savai saimei un dzimtenei uzticīgs.

Laimonis bija Derbijas latviešu sabiedrības sirds un dvēsele, pazīstams ar savu humora izjūtu, labsirdību un pienākuma apziņu. Starp viņa draugiem bija daudzi, kas tikai nesen ieradušies no Latvijas un apmetušies uz dzīvi Anglijā, un Laimonim daudz palīdzējuši pēdējos dzīves gados. Tas ir apstiprinājums Laimoņa spējām pulcināt cilvēkus kopā. Līdz pēdējai dienai Laimonis bija modrs, interesējās par notikumiem Latvijā, sekojot ziņām PBLA un Latvijas presē.

Sava ilgā un bagātā mūža garumā Laimonis ir devis neatsveramu ieguldījumu kā Daugavas Vanagiem, tā arī plašākai latviešu sabiedrībai Lielbritānijā, dzimtenē un pasaulē. Laimoņa zaudējums ir zaudējums mums visiem.

Aivars Sinka