Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij mirt,
Dzīves laivu kas savu var tālāku irt.
Kas var še jaunu sauli ik dienas vēl sveikt,
Var strādāt un sapņot un daudz ko vēl veikt.
Piedziedājums:
Daugavas
vanagi sasauksimies,
Kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam palikušies.
Kāds prieks paša sētā nu taku ir mīt !
Kāds prieks paša tīrumā vagu ir dzīt !
Tu stāvi un smaidi, kad sētais viss zeļ,
Kad vējš rudzu druvā vilni līganu veļ.
Piedz.
Šī sēta ir tava, balss ausīs tev čukst,
Un krūtis tev ceļas, un karstāk sirds pukst.
Šī sēta ir tava un dārziņš šis ar,
Kas baltsārtus ziedus pār galvu tev kaŗ.
Piedz.
Šī sēta ir tava, un tavs ir šis lauks,
Kur zeltgraudu vārpas tev klanoties plauks.
Cik viegli pa druvu tava izkapts te dej :
Tu zini – priekš sevis pats sviedrus tu lej.
Piedz.
Lai nelūko naidnieks mūs aiztikt neviens :
Mēs celsimies pretī tam visi kā viens.
Sauc, tēvija, sauc mūs ! Mēs steigsim tūlīt
Pret arklu un izkapti zobenu mīt !
Piedz.
Ak, retākas rindas ik gadus mums tiek,
Viens biedrs pēc otra galvu kapenēs liek –
Cits, vārgodams lēni, kā svece vēl kūst,
Cits pēkšņi kā koks, vētrai brāžoties lūzt.
Piedz.
( Viļa Plūdoņa vārdi )
Seko mums Facebook
